Pirmā tipa cukura diabēts ir autoimūna saslimšana, kurai raksturīgs progresējošs aizkuņģa dziedzera insulīnu ražojošo šūnu zudums. Tā kā ķermenis neražo pietiekami daudz insulīna, pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu ir nepieciešamas biežas šī hormona injekcijas, lai kontrolētu cukura (glikozes) līmeni asinīs.
Daudzsološus rezultātus ir apliecinājusi pētītā mezenhimālo cilmes šūnu (MCŠ) terapija, kas veikta ar mērķi, novērst 1. tipa cukura diabēta progresēšanu. MCŠ var iegūt no nabassaites, taukaudiem vai kaulu smadzenēm, taču tieši no nabassaites iegūtās cilmes šūnas ir ar vislielāko potenciālu, visjaunākās un dzīvotspējīgākās, ar visaugstāko spēju tikt veiksmīgi pavairotas. Klīniskie pētījumi ir parādījuši šīs terapijas drošumu cilvēkiem un snieguši pierādījumus, ka šī terapija patiešām spēj apturēt slimības progresēšanu.
Insulīna līmeņa uzlabošanās cukura diabēta slimniekiem, kas ārstēti ar cilmes šūnām
Nesen zinātniskā žurnālā Stem Cell Research & Therapy publicēts jauns pētījums, kurā tika izvērtēta nabassaites audu cilmes šūnu terapija pacientiem, kuri sirgst ar 1. tipa cukura diabētu. Papildus galvenajam mērķim tika atzīts arī tas, ka šīs šūnas ir viegli pavairojamas laboratorijā un tās spēj regulēt imūnsistēmu, tādējādi uzrādot lielu potenciālu autoimūno saslimšanu ārstēšanā.
Klīniskajā pētījumā salīdzināja 27 pacientu attīstību, kuriem, papildus parastajai terapijai, tika ievadītas cilmes šūnas. Un 26 pacientiem tika izmantota tradicionālā ārstēšanas metode ar insulīna ievadīšanu. Dalībnieku vidējais vecums bija 25 gadi, cukura diabēts viņiem tika konstatēts 0 līdz 24 mēnešus pirms pētījuma sākuma. Visiem pētījuma dalībniekiem tika diagnosticēts pārmērīgs cukura līmenis asinīs, kas pieprasa tūlītēju insulīna terapijas uzsākšanu. Eksperimentālā ārstēšana sastāvēja no divu nabassaites audu cilmes šūnu devu intravenozas ievadīšanas ar 3 mēnešu starplaiku.
Pēc viena gada ilgas novērošanas 40,7% (11/27) pacientu, kuri tika ārstēti ar cilmes šūnām, uzrādīja klīnisko remisijas stāvokli, atšķirībā no kontroles grupas, kurā vien 11,6% (3/26) pacientu sasniedza klīniskās remisijas stāvokli. Tas norāda, ka eksperimentālajai ārstēšanai bija pozitīva ietekme uz insulīnu ražojošo aizkuņģa dziedzera šūnu funkcijas saglabāšanu, kam sekoja arī uzlabojumi organisma spējai saražot insulīnu pašam. Šis rezultāts ir svarīgs, ņemot vērā to, ka vairumam pacientu saražotā endogēnā insulīna līmenis laika gaitā samazinās.
Vēl viens nozīmīgs šī pētījuma rezultāts, kas liecina, ka eksperimentālā ārstēšana bija efektīva, insulīnu ražojošo aizkuņģa šūnu darbības saglabāšanā, bija fakts, ka trim pacientiem, kuri tika ārstēti ar cilmes šūnām, pēc ārstēšanas kādu laiku (4, 12 un 20 mēnešus) vairs nebija vajadzīga insulīna lietošana, atšķirībā no kontroles grupas, kurā visiem pacientiem bija nepieciešama regulāra insulīna ievadīšana. Turklāt gadu pēc pētījuma sākuma C-peptīda un līdz ar to endogēnā insulīna līmenis dalībniekiem, kuri tika ārstēti ar cilmes šūnām, bija labāki kā kontroles grupai. Tāpat arī tika apstiprināts, ka dalībniekiem netika konstatēta nekāda būtiska cilmes šūnu ārstēšanas nevēlamā ietekme.
Šis klīniskais pētījums sniedz pierādījumus tam, ka nabassaites audu cilmes šūnu terapija jeb ievadīšana 1. tipa cukura diabēta pacientiem ir droša ārstēšanas metode, kas labvēlīgi ietekmē insulīnu ražojošo aizkuņģa dziedzera šūnu darbību.
Atruna: pirms šīs ārstēšanas metodes oficiālas apstiprināšanas un pielietošanas klīniskajā praksē ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu ar lielāku pacientu skaitu.
Pētījums: https://stemcellres.biomedcentral.com/articles/10.1186/s13287-021-02417-3
