Šūnu un gēnu terapiju popularitāte un efektivitāte pēdējos gados ir strauji augusi, tā piemēram, līdz pērnā gada decembrim ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (Food and Drug Administration) bija jau apstiprinājusi 27 terapijas. Turklāt paredzēts līdz 2025. gadam ik gadu apstiprināt vēl 10 – 20 terapijas.
Lai gan šūnu terapija savā attīstībā virzījusies uz priekšu, daudz darāmā ir klīnisko pētījumu iesniegšanas un apstiprinājumu saņemšanas racionalizēšanā. Pirmais solis ceļā uz uzlabojumiem ir izprast cilmes šūnu tehnoloģiju vēsturisko attīstību un to, kas mūsdienās ir šūnu terapijas priekšrocība.
Lai gan šķietami jauna joma, šūnu terapija ir pielietota retu asins vēža formu ārstēšanai jau vairākus gadu desmitus. Faktiski cilmes šūnu izpēte aizsākās pirms vairāk nekā 60 gadiem un joprojām ir viena no visaktīvākajām zinātniskās pētniecības jomām.
Viens no pirmajiem cilmes šūnu izpētes mēģinājumiem saistās ar Dr. Edvardu Donnalu Tomasu, kurš pētīja iespēju izmantot kaulu smadzeņu transplantāciju dzīvībai bīstamu slimību ārstēšanai. Pēc doktora Tomasa agrīnajiem sasniegumiem, ievērojams izrāviens notika 2006. gadā, kad Dr. Shinya Yamanaka no Kioto universitātes izveidoja metodi, kas pārprogrammēja pieaugušo šūnas inducētās pluripotentās cilmes šūnās (induced pluripotent stem cell (iPSC)).
iPSC terapijas priekšrocība ir pacienta paša šūnu izmantošana. Šāda veida ārstēšana, ko sauc par autologo terapiju, var novērst vajadzību pēc donoru sakritības, tādējādi ietaupot dārgo laiku un liedzot imūnsupresantu lietošanu. Imūnsupresanti vēsturiski ir izmantoti, lai nodrošinātu, ka pacienta ķermenis neatgrūž donora šūnas, bet diemžēl arī palielina viņu uzņēmību pret citām slimībām.
Avots: www.forbes.com/sites/forbestechcouncil/2023/01/31/whats-holding-cell-therapies-back-a-look-into-the-evolution-and-future-of-stem-cell-tech/?sh=49a525955236
