Krona slimība ir hroniska zarnu saslimšana, kuras rezultātā rodas iekaisuma process gastrointestinālajā sistēmā. Tā pieder pie slimību grupas, kuras dēvē par iekaisīgām zarnu saslimšanām. Nosaukums radies par godu Dr. Burillam Kronam, kurš šo saslimšanu pirmo reizi aprakstīja 1932.gadā kopā ar kolēģiem Dr. Leonu Ginsburgu un Dr.Gordonu Oppenheimeru.
Šī slimība var skart visu vecumu cilvēkus, taču biežāk tā sākas vecumā no 15 līdz 35 gadiem. Dažādās populācijās statistika nedaudz atšķiras, taču vidēji Krona slimību sastop vienam no 100 cilvēkiem, pie tam vienādi vīriešiem un sievietēm. Tā var skart visu rasu cilvēkus, lai gan biežāk sastopama starp eiropeīdās pārstāvjiem. Pētījumi atklāj, ka līdz pat 28% iekaisīgo zarnu slimības pacientu ir kāds pirmās pakāpes radinieks ar šādu saslimšanu, taču, lai arī ģenētiskais komponents ir nozīmīgs, tikai no ģimenes anamnēzes nav iespējams izsecināt, kuram attīstīsies šīs slimības, bet kuram ne.
Krona slimība var skart visas gremošanas trakta daļas, taču visbiežāk tā ietekmē tievo zarnu beigu un resno zarnu sākuma daļas. Slimības ietekmē var izmainīties visa zarnas sieniņa, taču iespējams, ka slimības bojātie laukumi mijas ar neskartiem. Krona slimībai, atkarībā no tā, kuras gremošanas trakta daļas iesaistītas, ir vairāki tipi – ileokolīts, ileīts, gastroduodenālā Krona slimība, jejunoileīts un kolīts.
Dažādajiem tipiem ir nedaudz atšķirīga arī simptomātika, taču biežākie simptomi ir caureja, krampjveida sāpes vēderā, asiņaina vēdera izeja, nogurums un svara zudums. Bērniem iespējama arī augšanas un attīstības aizture. Simptomi var skart arī citas organisma daļas, piemēram, sāpes acīs, acu apsārtums, pietūkušas un sāpīgas locītavas, ādas izsitumi, drudzis, svīšana naktīs, menstruāciju zudums, osteoporoze, nierakmeņi un aknu problēmas. Smagos slimības gadījumos var attīstīties fistulas, kas ir patoloģiski savienojumi starp struktūrām, piemēram, starp divām zarnu daļām, zarnu un vagīnu, zarnu un urīnpūsli.
Diemžēl joprojām nav pilnībā izprasti slimības iemesli. Lai arī bieži vaina tiek novelta uz nepareiziem ēšanas paradumiem un stresu, ir skaidrs, ka tas var tikai saasināt saslimšanas gaitu, taču ne to izraisīt. Jaunākie pētījumi liecina, ka gan ģenētiskie, gan vides faktori spēlē lomu Krona slimības attīstībā.
Slimības patoģenēzes stūrakmens ir imūnās sistēmas neadekvāta darbība. Proti – veseliem cilvēkiem imūnā sistēma nogalina baktērijas, vīrusus un sēnītes. Šūnas no asinīm migrē uz zarnām, kur rada iekaisumu, lai cīnītos pret patogēniem. Normas variantā zarnās esošās “labās” baktērijas tiek saudzētas. Taču Krona slimības pacientiem šīs organismam nozīmīgās baktērijas tiek kļūdaini noturētas par bīstamām, kā rezultātā imūnā sistēma sāk uz tām reaģēt. Turklāt imūnās sistēmas reakcija ir ilgstoša, kas noved pie hroniska iekaisuma attīstības.
Krona slimības terapija ietver plašu metožu spektru, jo joprojām nav atklāts tāds ārstēšanas algoritms, kas būtu piemērots un efektīgs visiem pacientiem. Medikamentu, kurus nozīmē saslimušajiem ar Krona slimību, darbība ir vērsta uz patoloģiskās imūnās atbildes ierobežošanu.
Viens no iedarbīgākajiem veidiem simptomu samazināšanai ir atbilstošas diētas ievērošana. Taču atbilstoši ēšanas paradumi ir jāievēro visu laiku, jo atgriežoties pie ierastajiem ēšanas paradumiem, labais efekts zūd. Diemžēl, neskatoties uz diētu un medikamentu lietošanu, līdz pat trīs ceturtdaļām pacientu kādā dzīves posmā ir nepieciešama ķirurģiskā terapija, piemēram, stipri bojātas zarnas segmenta daļas izgriešana. Apmēram 31% pacientu 10 gadu laikā būs nepieciešama atkārtota operācija.
Ņemot vērā, ka nav terapijas metodes, kas ļautu pilnībā izārstēties no Krona slimības, zinātnieki strādā pie jaunu veidu attīstīšanas. Šobrīd veikti jau vairāk kā 20 klīniskie pētījumi par cilmes šūnu iespējām Krona slimības ārstēšanai.
Klīniskie pētījumi ir pētījumi, kas tiek veikti apkopojot reālu pacientu ārstēšanas pieredzi. Tos veic tikai tad, kad saņemti pozitīvi rezultāti no eksperimentālajiem pētījumiem ar dzīvniekiem. Apkopojot datus no pacientu pieredzēm, kuri saņēmuši cilmes šūnu ievadi, konstatēts, ka uzlabojusies gan dzīves kvalitāte, gan endoskopijās atklātā bojājuma aina.
Piemēram, Eiropā veiktā pētījumā, kurā tika iesaistītas 49 slimnīcas, kurās tika hospitalizēti pacienti ar Krona slimību (perianālām fistulām). Šie pacienti saņēma cilmes šūnu injekciju bojājuma vietā, un 50% no viņiem piedzīvoja remisiju, turklāt salīdzinot pētījuma pacientus ar kontroles grupu, arī fistulas komplikāciju risks bija zemāks. Zinātnieki secināja, ka cilmes šūnu terapija ir lieliska alternatīva pacientiem, kuriem nepalīdz tradicionālās metodes.
Ņemot vērā, ka līdzīgi rezultāti iegūti arī citos pētījumos, rodas jautājums, kas tad ir šī pozitīvā mehānisma darbības pamatā? Zinātniskajos žurnālos publicētie dati liecina, ka, lai arī visbiežāk runājam par cilmes šūnu reģeneratīvo (atjaunojošo) potenciālu, būtiska nozīme ir arī cilmes šūnu imunomodulatorajiem efektiem. Tas nozīmē, ka šīs šūnas spēj “nomierināt” pārāk aktīvo imūno reakciju, arī to, kas ir Krona slimības patoģenēzes pamatā. Lai panāktu vēl labāku efektu mezenhimālās cilmes šūnas iespējams arī speciāli apstrādāt. Imunomodulatorais efekts iekļauj patoloģiskas proliferācijas mazināšanos, šūnām toksisko vielu un iekaisuma citokīnu izdales kontroli.
Protams, vēl viens būtisks jautājums ir tas, kādus riskus ietver šī terapija. Līdz šim brīdim publicētajos pētījumos nav atrasti būtiski ilgtermiņa blakusefekti.
