Starptautiskā zinātniskajā žurnālā “International Journal of Molecular Sciences” publicēts Apvienotās Karalistes zinātnieku grupas veikts jaunāko pētījumu apkopojums par cilmes šūnu potenciālu autoimūno slimību terapijā.
Šīs saslimšanas rodas situācijā, ja ķermeņa imūnsistēma kļūdaini “uzbrūk” paša pacienta šūnām. Lai arī šo slimību skaits ir vairāk kā 80, tipiskākās ir 1.tipa cukura diabēts, autoimūns tireoidīts, reimatoīdais artrīts, psoriāze un multiplā skleroze. Joprojām nav noskaidroti iemesli, kāpēc šīs slimības rodas. Taču ir cilvēki, kuru risks saslimt ir ievērojami lielāks kā pārējai populācijai – autoimūno slimību varbūtība pieaug sievietēm no 15-44 gadiem; kā arī tiem cilvēkiem, kuriem šādas slimības skārušas tuvus radiniekus vai bijusi ilgstoša saskarsme ar ķīmiskām vielām, piemēram, dzīvsudrabu, lauksaimniecībā izmantotām indēm, tabakas dūmiem. Turklāt, cilvēkiem, kuriem jau ir kāda no autoimūnajām slimībām, ir lielāka iespējamība saslimt ar vēl kādu.
Lai arī šīs saslimšanas visbiežāk norit samērā lēni, tās ir viens no biežākajiem invaliditātes un darbaspēju zuduma iemesliem Eiropā.
Tā kā pamatā šīm slimībām ar ierastajām terapijas metodēm nevar panākt pilnīgu izārstēšanos, plaši tiek pētītas cilmes šūnu iespējas. Zinātnieces Linas N. Zaripovas vadībā pētnieku grupa ir detalizēti noskaidrojusi tos faktorus, kuru dēļ pētījumos ar cilmes šūnām iegūti tik labi rezultāti:
- cilmes šūnas spēj migrēt uz bojājuma vietu un uzsākt tās “labošanu”. Lielisks piemērs šim procesam ir jaunu nervu šūnu izstrādāšana pacientiem ar multiplo sklerozi.
- cilmes šūnām piemīt imūnmodulējošas īpašības, proti, tās var samazināt patoloģiskā iekaisuma aktivitāti. Piemēram, tās samazina iekaisumu veicinošā TNF alfa produkciju. Tās producē aizsargājošos faktorus un asinsvadus. Pateicoties šim potenciālam, nieru bojājuma vietās rodas jaunas šūnas un uzlabojas apasiņošana.
Vēl viens pozitīvs piemērs ir magnētiskās rezonanses rādītāju uzlabošanās 83,3 % pacientu vienu gadu pēc tam, kad tiem tika ievadītas cilmes šūnas. Šādi un līdzīgi piemēri pēdējo gadu zinātniskajā literatūrā ir sastopami ļoti bieži. Turklāt aizvien vairāk parādās klīniskie pētījumi ar reālām pacientu pieredzēm.
