Cīpslas ir fibrozi audi, kas sasaista kopā muskuļus ar kauliem. Lai arī vizuāli izskatās trauslas, iedarbības spēks, kas tām jāiztur ir pat piecas reizes lielāks par cilvēka ķermeņa svaru.
Līdzīgi kā citas struktūras mūsu organismā, arī cīpslas piedzīvo deģeneratīvas pārmaiņas un ar gadiem kļūst uzņēmīgākas pret traumām un bojājumiem.
Visbiežāk sastopamas trīs cīpslu saslimšanas – Ahileja, paceles un laterālais epikondilīts, ko dēvē arī par tenisista elkoni. Cīpslu problēmas ir arī ēnas puse profesionālajam sportam.
Diemžēl ārstēšana ir laikietilpīga, un prasa ļoti ilgu rehabilitācijas periodu. Lai uzlabotu terapijas rezultātus, jau šobrīd klīniskajā praksē tiek pielietoti dažādi biomateriāli, augšanas faktori un cilmes šūnas.
Starptautiskā molekulārās medicīnas žurnālā tikko publicēts raksts par to kāds tieši ir mehānisms, pateicoties kuram mezenhimālās cilmes šūnas spēj ārstēt cīpslu bojājumus.
Pirmkārt, tā kā mezenhimālām cilmes šūnām piemīt spēja diferencēties par dažādiem audiem, tās kalpo kā bojājumu reģenerējošs materiāls.
Otrkārt, mezenhimālās cilmes šūnas izdala bioloģiski aktīvas molekulas, arī augšanas faktorus un citokīnus, kas veicina dzīšanas un atjaunošanās procesus.
Treškārt, tiek veicināta neovaskularizācija, proti, jaunu asinsvadu augšana.
Un ceturtkārt, cilmes šūnas ražo cīpslu funkcijām tik ļoti nepieciešamo I tipa kolagēnu.
Būtiski, ka aplūkotajos pētījumos konkrētajai terapijai nav parādījušies blakusefekti. Un, lai arī mezenhimālās cilmes šūnas jau tiek diezgan plaši pielietotas ārstēšanā, pētījumu nākamais solis ir apskatīt optimālākos ievades veidus un devas terapeitiskā procesa uzlabošanai.
Avots:
https://www.spandidos-publications.com/10.3892/ijmm.2023.5273/abstract
